Skaistums šūnu līmenī

16/09/2013

Vārdu salikums ”cilmes šūnu kosmētika” nespēj atstāt vienaldzīgas tos, kas uzskata sevi par ekspertiem skaistumkopšanas zinātnisko atklājumu jomā, cīņā ar ādas novecošanos un citiem noslēpumiem, kas ļauj izskatīties par 15 gadiem jaunākām kā vēsta ieraksts pasē. Taču cik attaisnota ir šādas kosmētikas milzīgā cena un vai tā patiesi ir panaceja?

Tālajā 1913. gada aprīlī Šveices rietumu pilsētā Lozannā kādu sieviete bija tuvu nāvei. Operācijas laikā ķirurgs nejauši traumēja viņas epitēlijķermenīšus. Pacientes stāvoklis katastrofāli pasliktinājās ar katru minūti un, lai glābtu viņas dzīvību, slimnīcas vadība nolēma lūgt klīnikas La Prairie ārsta, atzīta dziedzeru implantācijas speciālista Pola Nihansa palīdzību. Ierodoties operāciju zālē, viņš konstatēja, ka dziedzeru pārstādīšana nav iespējama. Sievietei nebija nekādu izredžu izdzīvot, bet Nihanss nolēma viņai injicēt preparātu, kura sastāvā bija epitēlijķermenīšu šūnas no aitām.

Ceļā uz panākumiem

Paciente izdzīvoja, bet doktors Nihanss padziļināti pievērsās brīnumainajām injekcijām. Tagad jau ir grūti pateikt, kurš pirmais uzsāka dzīvnieku šūnu iedarbības izpēti uz cilvēku organismu – Pols Nihanss vai krievu ārsts Sergejs Voroncovs. Žurnāls Forbes 1997. gadā uzvarētāja laurus veltīja Voroncovam, kurš 20.-tajos gados Parīzē mēģināja izmantot cilmes šūnas cīņā ar novecošanos. Tomēr veiksmīgāks izrādījās šveiciešu ķirurgs, kurš arī tiek uzskatīts par šūnu terapijas tēvu. 1953. gadā, pēc 40 gadus ilgas praktiskās pielietošanas, Vispasaules endokrinologu kongresā Karlsūrā, Nihanss nodemonstrēja savu pētījumu mērogus un metodes panākumus. Kopš šī brīža veiksme allaž sekoja doktoram Nihansam. Viņš nonāca Vatikāna Zinātņu akadēmijā, kļuva par pāvesta Pija XII personīgo ārstu, viņa pacienti bija arī kanclers Adenauers, Šarls de Golls, imperators Hiro Hito, Roberts Šūmans un citi.

Kas gan tur īpašs? Tikai injekcija!

Mūsdienās ar šūnu terapiju saprot dažādu patoloģisku stāvokļu ārstēšanu, tai skaitā saistītus ar novecošanos. Tiek injicēts preparāts, kura pamatā ir embrija šūnas vai embrija audu ekstrakti. Ir pierādīts, ka šūnas ir ļoti „disciplinētas” un darbojas pēc komandas. Īsumā tas nozīmē, ka nogurušām, novecojuām vai kā citādi bojātām pieauguša cilvēka organisma šūnām var likt darboties kā agrāk, ja injicē jaunas un aktīvas cilmes šūnas. Šādas īpašības piemīt embriju šūnām. Joprojām šo preparātu iedarbība tiek pielīdzināta brīnumam.

Pacientiem izdevies atbrīvoties no daudzām hroniskām saslimšanām un teju vai atgūt otru jaunību, izskatoties un jūtoties krietni labāk. Jāpiebilst, ka šūnu terapijas prakse ir apsteigusi teoriju, un zinātnieki joprojām pēta šūnu iedarbības mehānismu uz cilvēka organismu. Pagaidām jautājumu ir vairāk kā atbilžu.

Šūnu ceļš līdz kosmētikai

Atgriezīsimies Šveicē, pagājušā gadsimta vidū. Injekciju preparātiem, kurus izrakstīja pacientiem La Prairie klīnikā, tika novērots kāds patīkams „blakusefekts” – ievērojams ādas stāvokļa uzlabojums. Bet tas nozīmēja, ka šūnu materiāls varētu būt ideāla kosmētikas sastāvdaļa. Taču embriju šūnām bija kāds nepārvarams šķērslis ceļā uz krēma tūbiņu – ārpus organisma tās spēj izdzīvot tikai 2 stundas, pēc tam tās zaudē savas aktīvās spējas.
Turklāt pirms šūnu materiālu pievienot kosmētikai, tam ir jāveic analīzes, lai pārliecinātos par vīrusu neesamību tajā. Jau 40.-tajos gados Pols Nihanss bija norūpējies par šo problēmu, jo šūnu terapijai paredzēto bioloģisko materiālu nevarēja nogādāt uz citām attālākām no Šveices Alpiem klīnikām, jo tieši tur tika turēts laboratoriskajiem pētījumiem izmantotais aitu ganāmpulks. 1949. gadā Nihanss piedāvāja šūnas liofilizēt – vispirms sasaldēt, bet pēc tam izkaltēt. Taču pēc tādas apstrādes šūnu aktivitāte bija līdzvērtīga nullei. Piecdesmitajos gados zinātnieki atklāja šūnu iesaldēšanas metodi, bet 1954. gadā Nihinsa skolnieks un asistents Arnolds Fisters atklāja veidu, kā stabilizēt dzīvās šūnas speciālā šķidrā vidē, lai tās varētu ilgstoši izdzīvot.

Šūnu dalīšanās

70.-tajos gados, jau pēc Pola Nihinsa nāves (viņš nomira 1971. gadā) klīnikas laboratorijā zinātnieki mēģināja pievienot embriju šūnas krēma sastāvā. 1978. gadā tirgū parādījās pirmā šūnu kosmētikas līnija - La Prairie. Tajā laikā krēmā izmantoja aitu aknu audus.

1982. gadā laboratorija atdalījās no klīnikas un ieguva tiesības izmantot nosaukumu La Prairie, kā arī beidza izmantot dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas. Tiesa, citi avoti vēsta, ka dzīvnieku izcelsmes produktus beidza izmantot vien 1991. gadā, kad kompāniju iegādājās koncerns Bieirsdorf (pazīstams kā Nivea kosmētikas ražotājs).
Drīzumā pēc La Prairie, 80-to gadu sākumā parādījās vēl viena šūnu kosmētikas marka. Viens no Pola Nihansa audzēkņiem dibināja kompāniju Cellap Laboratoire SA., kas joprojām ražo kosmētiku Cellcosmet sievietēm un Cellmen vīriešiem. Šīs kosmētikas ražošanai izmanto 8 dažādu jēru orgānu šūnas un audus.

Šūnu kosmētikas īpašības

„Pareizai” šūnu kosmētikai jāspēj ne vien mitrināt un barot ādu, bet arī jāliek šūnām darboties kā jaunībā. Embriju audi ļauj atjaunot cilvēka organisma šūnas ar ļoti lielu efektivitāti.
Šūnu kosmētika ir tāda kosmētika, kurā tiek izmantoti kādu orgānu vai audu ekstrakti- embriju audi, kaviārs, arī placenta. Šūnu kosmētikas sastāvā jābūt bioloģiski aktīvām vielām, kas liek šūnām dalīties ar tādu ātrumu kā jaunībā. Šūnu kosmētikas ražošanā tiek izmantoti arī moderni biotehnoloģiski risinājumi.

Materiālu sagatavoja IntensaPro redakcija no publiski izmantojamiem resursiem